< Atpakaļ uz Ventspils novads (www.ventspilsnovads.lv)
VIEGLI lasīt    

POPES PAGASTS

Popes pagasts atrodas Ventspils novada vidienē, valsts galvenā autoceļa Ventspils – Rīga (A-10) 17. kilometrā. Vizuāli Pope ir ļoti interesanta. Milzīgajā līdzenumā, kas stiepjas no Ventspils līdz

Popes pagasta gerbonisX
Pope udenstornis
Pope skola
 

 

 

 

 

 

 

 

pat Talsiem, Pope paceļas uz augšu kā oāze ne­auglīgajā purvaino mežu līdzenumā. Lielie meži te aiztur vēju un palīdz saglabāt siltumu. Sevišķi skaists skats pāri apkārtējo mežu galotnēm ir no Popes pilskalna, kas paceļas 75 m virs jūras līmeņa un vairāk kā 50 m virs apkārtējā līdzenu­ma. Naktīs var pat saredzēt bāku zibšņus Kurzemes jūrmalā. Pilskalna centrā augusi svētliepa, kas tagad nolūzusi.

Pastāv dažādi uzskati par to, vai tiešām šajā vietā atradusies senlatviešu pils, vai tikai domas par tādas pils pastāvēšanu radušās no teikām un nostāstiem par nogrimušām pilīm.

Nostājoties Popes pilskalnā (augstākā vieta Ventspils rajonā – 62,5 m v. j. l.), nav grūti iztēloties kā te izskatījies pirms tūkstoš un vairāk gadiem. Pat tad, kad apkārt viļņojās Litorinas jūra, un Popes kalns šajā bangotnē bija sala. Toreiz gan, jādomā, cilvēki uz šīs saliņas vēl nedzīvoja. Taču ilgi nebija jāgaida: jūrai atkāpjoties, palika varenā Rindas upe, pa kuru iebraukt aizjūras kuģiem.

Tāpat ezeri, tostarp tagad gandrīz vai pašā pagasta centrā esošā purva vietā iegūlušais Pūnikas ezers. Iespējams, ka tieši šī kādreizējā ūdenskrātuve devusi Popei vārdu, jo par “popi” dēvēts staigns ezera krasts. Versijas par Popes pagasta nosaukumiem ir vairākas. Pope Jāņa Endzelīna “Vietvārdos„ skaidrota kā mitra, zema, purvaina vieta. Citās vārdnīcās minēts, ka nosaukums varētu būt arī cēlies no lībiešu valodas ar nozīmi “gals”, jo te satiekas kuršu un lībiešu zemes.

Pagastā darbojas gan ražošanas objekti, gan iestādes, pārtikas un rūpniecības preču veikali, pasta nodaļa, bibliotēka, feldšeru punkts, aptieka, frizētavas, degvielas uzpildes stacija. Popes pamatskola (dib. 1851. g.) atrodas skaistajā Popes pilī. 1988. gadā durvis ver bērnudārzs “Zemenīte”. Ir kultūras nams, Popes kapella, ev. luter. baznīcas drau­dzes koris. Nodibināts Represēto klubs.

Pagasta iedzīvotāji aktīvi var līdzdarboties pagasta, skolas, folkloras kopas “Pūnika” un dāmu klubiņa “Puceņoga” rīkotajos pasākumos. Ir iespēja gan strādāt, gan atpūsties ne tikai pagastā, bet arī Ventspilī.

Vēstures liecinieki Popē

Pope dokumentos pirmo reizi minēta 1231. gada līgumā kā kiligunda, tātad ievērojams administratīvs centrs. Tāda Pope ir arī viduslai­kos, senatnē, šķiet tai bijušas sakrālas saistības ar Ventspili un Popervāli un Vārdupes kalnu.
Par Popes senvēsturi varētu liecināt līdz šim faktiski nepētītie šļūdoņa kušanas rezultātā tuvīnajos mežos palikušie varenie ūdenskrātuves vaļņi, pārakmeņojušās sfagnu sūnas un daži ūdens iemītnieki vietējā grants karjerā, kāpām līdzīgi veidojumi tagadējos mežos. Savukārt par cilvēku klātbūtni liecina apdedzinātas purva rūdas gabalu koncentrācija Vēdē pie “Lipstiem”, Nabeļkroga akmenskrāvuma ugunskapi, kas pētīti (un arī izpostīti) pirms kara un vēl daži citi savrupatradumi. Pats jaunākais pētījums izdarīts 1998. gadā Zetiņkalnā pie “Lazdu” mājām, kur uzieti ap 900 – 1000 gadus seni ugunskapi. Tomēr kopumā arheologi līdz šim Popei metuši līkumu. Pat Pilskalns, kas neapšaubāmi glabā ne vienu vien senatnes liecību, pavirši pētīts tikai vienreiz – 19. gs. nogalē, šo vietu apmeklējot tam pašam Kupferam, pēc kura ierosmes 1912. gadā nodibināts Moricsalas rezervāts.

No 1797.-1815. gadam pagastā darbojās potaša manufaktūra, kuras ražojumus arī eksportēja. No 1797.-1853. gadam Popē bija papīra dzirnavas. Bijusī muižas pils – baronu Bēru īpašums (tagad Popes deviņgadīgā skola) sākotnēji celta 1608. vai 1620. gadā, bet pašreizējā izskatā 1840. gadā.
20. gadsimta pagasta vēstures atmiņā palieko­šu vietu ieņēmuši Latvijas brīvības cīnītāji un 2. pasaules karā abās frontes pusēs kritušie Popes dēli.
Popes vēsture uzskatāmi atspoguļojas Popes pagasta skaistajos kultūrvēsturiskajos objektos, katra šī objekta vēsture ir interesanta un dod savu ieskatu par pagasta dzīvi no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām.

Popes pilskalns
Izveidots uz stāvas abrāzijas kraujas malas, kuras nogāzes augstums te ir 25 m. Pilskalns atrodas ap 600 m uz R no bijušās Popes muižas ēkas, 100 m uz R no pilskalnu mājām. Pirmos plašākos pilskalna aprakstus 1869. gadā sniedza Raizons un A. Bīlenšteins. Pilskalns ierīkots ap 25 m augstas kaupres R daļā esošā zemes mēlē. Trīs tā nogāzes ir dabīgi stāvas, bet A daļā pilskalnu aizsargā ap 30 m garš, 1,5 – 3 m augsts valnis, gar kura D galu vedusi senā uzejas vieta. Plakums iegarens A – R virzienā, ap 30 X 45 m liels, ar diviem izvirzījumiem R daļā. Tajā konstatēts ne visai intensīvs kultūrslānis. Plakumā līdz 1970- tajiem gadiem augusi tā sauktā Dižliepa vai Upuru liepa, ap kuru saglabājušās akmens riņķa paliekas.1998. gadā 1 km DR no pilskalna atklāti agrāk nezināmi kuršu vēlā dzelzs laikmeta ugunskapi. Šis senvietu komplekss acīmredzot saistāms ap 1230. g. kuršu zemju dalīšanas dokumentos minēto Popes (Popen) ciemu.

Popes vecie kapi
18. – 19. gs. Pilskalna A daļā atrodas baronu Bēru kapi. Saglabājušies kapu vārti un akmens apmale.

Popes muižas ansamblis
Tagad Popes pamatskola. Muižas ansambli veido vairākas ēkas – pils, Mednieku namiņš ( dzīvojamā torņa tipa ēka), ap parādes laukumu bija doktorāta, muižas pārvaldnieka ēkas, klēts, stallis. Mednieku namiņš jeb Bruņinieku pils – celta 1653. gadā, viena no ansambļa senākajām celtnēm ir Doktorāts, muižas pārvaldnieka māja, klēts – visas 18. gs. celtnes. Zirgu stallis celts 19. gs. Ceļš uz muižas centru sākas piecu ceļu krustojumā. Blakus autobusu pieturai atrodas kādreizējā kroga ēka, tagad klubs. Pretējā pusē vecā aptiekas ēka (1895.g.). Muižas ceļš ved kalnā. Pirms iebrauktuves pagalmā nedaudz maina virzienu un krustojas ar otru ceļu, kurš vienā galā ved uz baznīcu, bet otrā – uz muižnieku dzimtas kapenēm. Interesanti, ka aleja no baznīcas vārtiem uz baronu dzimtas kapiem nav pilnīgi taisna, bet mazliet novirzīta. Iespējams, ka baronam nav gribējies, iznākot no baznīcas, ikreiz redzēt savu pēdējo atdusas vietu.Tagad baronu kapi nolīdzināti, kapu plāksnes pārvietotas pie baznīcas, bet vietējo kalēju (Baueru) kaltais žogs Ņikitas Hruščova valdīšanas laikā pārkausēts un izlietots pēc Popes vietējo patriotu uzskatiem “svarīgākiem” mērķiem. Saglabājusies tikai no granīta veidotie žoga pamati visapkārt kapiem. Atjaunoti vārti pie ieejas kapsētas teritorijā. Muižas centra ēkas grupējas ap taisnstūra pagalmu un apaļu zāliena rundāli vidū. Blakus pilij, parka pusē, atrodas vecā pils, jeb “medību pils”- celta 1653. gadā, dzīvojamā torņa tipa ēka. Popes muižas vēsture. Šī novada kolonizāciju vācieši sākuši no tagadējā Rindas ciema, kur uzcēluši pili Angermindi (iespējams, ka tas noticis ap 1250.gadu). Rindas pils nopostīta poļu -zviedru kara laikā un pilnīgi sabrukusi 17.gs. vidū. Kurzemes bīskapijas zemju pēdējais īpašnieks hercogsMagnuss 1581. g. Angermindes novadu izlēņo Johannam fon Bēram. Pēdējais savas lēņu zemes sācis iegūt un paplašināt jau kopš 1562.g., kļūstot par vienu no etekmīgākajiem Kurzemes muižniekiem. Pēc vienām ziņām – 1562. gadā bīskaps Magnuss nodod Bēru dzimtai Angermindi kā lēņu īpašumu, bet 1581.gadā parādu dēļ to pārdod Bēru dzimtai. Otra versija – Magnuss parādu dēļ Angermindi ieķīlājis Puzes baronam Grotgusam, bet 1581. gada 8. septembrī Ārlavas pilī barons fon Grothuss noslēdz līgumu ar baronu fon Bēru no Hannoveras, ka novads pāriet Bēru īpašumā. Par to Grothuss saņem 16 tūkstošus dālderu. Pirmā mūra ēka Popē celta 16. gs. beigās kā medību pils. Tā kalpojusi baronu Bēru dzimtai par apmešanās vietu medību izbraukumos no dzīves vietas Rindā. Iespējams tā varēja būt šodien ar “Mednieku namiņa” nosaukumu pazīstamā ēka. (“Mednieku namiņš”- dzīvojamā torņa tipa ēka, Latvijā šāda tipa ēkas ienāk Livonijas kara laikā). Bet iespējams arī ka tikpat senas ēkas atliekas vēlāk iekļautas tagadējās muižas pils pamatos.18. gs. sākumā muižā notikusi inventarizācija, tajā uzskaitītas pavisam 23 ēkas: pils, muižkunga māja ar klēti un stalli, rija, dzīvojamā māja, sarkanā klēts, stallis, lopu kūts, divi zirgu staļļi, ratnīca, siena šķūnis, kalpu māja, pirts, smēde, brūzis, iesala rija, krogs, ceptuve, ratu šķūnis, mucu māja u. c..18. gs. sākumā netālu no muižas (domājams, pie Krojvalka) dedzināta purva rūda. Muižā bijušas divas papīrfabrikas, sīrupfabrika, kura izmantota arī Latvijas Republikas laikā. 18.gs. tiek paplašināts parks un izveidotas alejas.
19. gs. četrdesmitajos gados tiek veikta muižas pārbūve, kā rezultātā viss ansamblis iegūst savu tagadējo izskatu. Pilij piebūvēts vienstāvu flīģelis un vāgūzis. Pie pils uzcelta muižas pārvaldnieka māja un māja muižkungam un ārstam. Pēc 1881. gada taksācijas Popes muiža novērtēta par 612052 rubļiem sudrabā, Ēdoles muiža – par 399376 rubļiem, Zlēkas – par 296350 rubļiem, Ugāle – par 276133 rubļiem.

Popes muižas parks
Tas varētu būt veidots 19. gs. 1. trešdaļā. Atsevišķu koku un koku grupu vecums ir lielāks, un to stādīšanas laiks varētu būt 18.gs. sākums. Parks atrodas stāvā nogāzē – Baltijas ledus ezera senkrastā, tieši aiz muižas pils. Nogāzes augšmalā atrodas kāpnes – no tām paveras skaisti parka skati. Pretī muižas pilij – rundālē – aug dižākais sarkanais dižskābardis Latvijā.

Bijusī Popes pils, tagad Popes skola
Celta 17. gs. pirmajā pusē. Par to liecina sienu paneļi un rokoko laikmeta krāsnis. 1941. gada martā muižas ēkā novietojas skola, bet Latvijas brīvvalsts laikā te darbojās Latviešu biedrība. Ēka tagad pārbūvēta, piemērojot skolas prasībām. Piemineklis skolas apstādījumos veltīts bermontiešu iebrukuma laikā 1919. gadā nomocītajiem popeniekiem. No ārpuses tā ir divstāvu ēka ar izvirzījumu ēkas vidusdaļā trīs stāvu augstumā un vaļēju terasi. Terases dzelzs margas – gotiskās formās. Ēkas galā divstāvu un vienstāvu piebūves. No iekšpuses saglabājušies sienu paneļi, durvju vērtnes, krāsns (rokoko stils). Popes pils vēsture. Pils celta 17. gadsimta sākumā, bet starp 17.-18. gs. ēka kapitāli pārbūvēta. Izbūvēti 4 mezonīni, 4 skursteņi. Parādes durvis aptvēra portāls, balstīts uz 4 apaļām koka kolonnām. Rezultātā ēka kļuvusi par lepnu pili ar 78 stikla logiem, kas tai laikā skaitījies liels greznums un bagātības apliecinājums. Par to liecina 18.gs. sākuma inventarizācijā izdarītais īpašais stikla rūšu un metāla kaluma uzskaitījums. Uzskaitītas durvju viras, kliņķi un pat apkaltie spaiņi.
18. gs. sākumā -ap 1720.gadu, sākta atkal jauna pārbūve Popes pilī. Tā kā šajā pārbūvē izveidota pils (daļa no tagadējās) ir ļoti līdzīga Frīdrihšteinas un Donhofštates pilīm Vācijā un Kornvihdas pilij Polijā Olšteinas vojevodistē un šo piļu īpašnieki ir Bēru radinieki, bet arhitekti – Žans de Boots un Džons Kollass, tad varētu domāt, ka viens no viņiem vai pat abi piedalījušies arī Popes pils pārbūvē. Pārbūves rezultātā pilī bijušas šādas telpas: halle, galerija, parka zāle, biljarda zāle, gleznu zāle, zaļā istaba, kungu istaba, lauksaimniecības istaba, biblioteka, mūzikas istaba. Bez tam pilī bijušas vairākas guļamistabas un palīgtelpas.
Muižu aptvēris dārzs, uz kuru veduši vārtiņi.
1840.g., pēc muižas pārbūves, pils iegūst savu tagadējo izskatu.

Popes luterāņu baznīca

Popes baznīca (1771.) – 2001.gadā svin 230. gadadienu. Baznīcā ir ērģeles ar 11 reģistriem, atzītas par ļoti kvalitatīvām.(1898.VALKERS), portāls daļēji veidots no dzel­teniem Holandes ķieģeļiem, barokālas durvis. Baznīca darbojusies visus 230 gadus Pie baznīcas novietotas kapu plāksnes, kas pārnestas no Baronu kapiem, ansambļa, ko padomju laikā nojauca, atstājot tikai vārtu veidojumu Uz Popes baznīcas sliekšņa akmens kreisajā pusē iekalta cilvēka figūra par piemiņu kādam baznīcas celtniekam, kurš šeit nokritis no sastatnēm un gājis bojā. Nav skaidru ziņu par kādas kulta celtnes pastāvēšanu pirms 1771. gada, taču jādomā, ka tāda noteikti bijusi. Kaut vai tāpēc, ka baronu Bēru priekšteči šeit sākuši saimniekot viduslaikos, tas ir, 16. gadsimtā, un vācieši jau nu bez baznīcas nevarēja iztikt. Tas gan ir skaidrs, ka tagadējai baznīcai akmeņus vēla un augšā cēla Popes zemnieki. Ap 1720. gadu pie muižas ir pildrežģu baznīca, kura 1771. gadā vai nu pēc ugunsgrēka vai tāpēc, ka palikusi par mazu, pēc baroneses Luīzes Šarlotes fon Bērs pavēles pārbūvēta un ieguvusi tagadējo izskatu. Celtniecības darbi pabeigti 1786. gadā un baznīca iesvētīta. 1879. gadā pilnīgi pārbūvētas baznīcas iekštelpas.
Baznīcai ir 3 daļas: Sakristeja, baznīca un tornis. Baznīcai nav greznu iekārtu. Baznīcā ir kancele, altāris, ērģeles. Tornis – četrstūrains, smails barokāls. Jumts tornim koka ar darvotu skaidu segumu. Torņa galā metāla krusts. Tornī ir pulkstenis, kurš vairs nedarbojas. Jumta konstrukcijas no koka segtas ar kārniņiem, zem kuriem skaidu segums. Zem parastā jumta vēl ir rs lēzens dēļu jumts. Portāls barokāls ar ķieģeļu un smilšakmens apdari. Augšā divi ģerboņi: vienā – lācis, otrā – mednieka rags. Tie ir Bēru dzimtas ģerboņi. Durvis 18. gs. -barokālas. Baznīca būvēta jauno laiku gotiskajā stilā. Baznīcai jaukta mūra sienas. Grīda ir no ķieģeļiem un četrstūra māla plāksnēm. Ķieģeļi vesti no Vācijas. Griesti ir koka un apmesti. Baznīcai ir ģērbkambaris un zem tā pagrabs. Logu ailas ar pusaplīgu arku. Stiklojums koka un svina ietverēs. Logos krāsainas mozaīkas. Altāris un kancele ir no ozolkoka gotiskā stilā. Baznīcas altārglezna gleznota Minhenē.
Mākslas darbi ir arī lustras. Draudzē saglabājušās Bēru dzimtas sudrablietas. Jau 1932. gadā Popes baznīca iekļauta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Baznīcas vērtību saglabāšanā daudz darījuši draudzes locekļi, sevišķi draudzes mantzinis Oskars Zobs, kurš pēckara gados neskartu saglabāja Latvijas brīvības cīnītāju piemiņai veidoto marmora plāksni. Oskars Zobs savā mājas darbnīciņā izēvelēja 14000 dēlīšus baznīcas torņa jumta segumam. 1987. gada rudenī baznīcas jumta segums tika nomainīts.

Popes teikas un nostāsti

Sevišķi skaists skats ir no Popes pilskalna, kas paceļas apmēram 50 metrus virs apkārtējā līdzenuma, nogāzes augstums – ap 25 m. Pilskalna centrā augusi svētliepa, kas tagad nolūzusi.
Pastāv dažādi uzskati par to, vai tiešām šajā vietā atradusies senlatviešu pils, vai tikai domas par tādas pils pastāvēšanu radušās no teikām un nostāstiem par nogrimušām pilīm.
Senos laikos tur atradusies sena latviešu pils. Pils apburta un nogrimuse zem kalna. Ilgi pēc tam uz kalna bijušas redzamas divas ar zālēm apaugušas bedres. Šīs vietas apzīmē nogrimušās pils skursteņu vietas. Barons licis pili atrakt, bet cik strādnieki dienā atrakuši, tik naktī divi melni suņi aizrakuši. Tā arī pils palikuse neatrakta.
Īpatnējs un atšķirīgs no citām teikām ir stāsts par to, ka tur, kur tagad pilskalns, atradies sieviešu klosteris. Klostera māsas esot sagrēkojušas ar muižas puišiem. Tāpēc kādā naktī, kad atkal meitenes un no muižas atnākušie ciemiņi sēdējuši pie klātiem galdiem, pils ( klosteris ) pēkšņi nogrimis, un visi mielasta dalībnieki sastinguši un palikuši pie galdiem sēdot. To varot redzēt pa iedobumiem pilskalna virsotnē, kas esot nogrimušās celtnes skursteņi.

Velna beņķis
Apmēram piecus kilometrus no Popes, netālu no Rīgas – Ventspils šosejas, atrodas dižakmens, kuru sauc par Velna beņķi. Šis akmens atradies uz robežas starp kuršu un lībiešu apdzīvotajām zemēm. Robežu dēļ starp abām ciltīm bieži uzliesmojuši ķīviņi, un, kā jau tādās reizēs parasts, piesaukts arī velns. Velns sapratis, ka viņam jāizšķir, kuram taisnība. Tad nu velns no akmens uztaisīja sev krēslu, apsēdies uz tā ar lielu stibu rokā un skatījies, kurš pāriet robežu. Vainīgajam devis ar stibu. Pēc akmens novietojuma var spriest, ka velns sēdējis ar muguru pret tagadējo Tārgales ciemu ar skatu uz Popes ciemu.
Tā velns atradinājis ļaudis no savstarpējiem ķīviņiem.

Mellās priedes
Tuvu pašam Popes centram Rīgas šosejas malā atrodas gluži zaļš un spirgts priežu mežs, kam pa vidu gan zaļas eglītes, gan ozoliņi. Šo meža nostūri sauc par Mellām priedēm. Nostāsts pauž, ka kādreiz te plosījies nikns ugunsgrēks, pēc kura palikuši tikai melni koku stumbri. Kaut gan mežs no jauna sazaļojis, tomēr nosaukums palicis.
Villā bedre jeb Mīlestības bedre
Parka pakājē atrodas bedre. Nākot no medībām mājās, mednieki te parasti apsēdušies, lai apslacītu veiksmi. Lai būtu ērtāka sēdēšana, zemē noklātas zvērādas.
Lai bedrē nokļūtu, tai apkārt gājusi terasveidīga taciņa ar ieeju bedrē no meža puses, jo, skatoties uz mežu, raitāk risinājušies mednieku stāsti.
Šī bedre kalpojusi arī par satikšanās vietu baronam ar jaunām kalponītēm. Tāpēc tai arī otrs nosaukums – Mīlestības bedre. Ieeja bijusi no meža puses tādēļ, lai no pils nevarētu redzēt, kas bedrē tiekas.

Muižas pārvaldnieka “daiļrunība”
Popē izplatīts šāds lamuvārdu savienojums: “Tu tīter, tu lop, tu sudbambel.” Tas ir mantojums no muižas pārvaldnieka barona fon Rennes jeb, kā to tautā sauca, Reņa.
Muižas apstādījumos, tā saucamajā rundālī, zemnieki nav drīkstējuši ieiet. Ja nu kādam gadījies tur “iekulties”, tad Renis jau pa gabalu bļāvis: “Tu tīter, tu lop, tu sudbambel, kur tu lēn?”
Velns parauj kungu
Popes barons Bērs bijis ļoti nikns un tāpēc neieredzēts. Kad viņš nomiris, zārks ar kunga mirstīgajām atliekām novietots medību pilī, bet naktī sulaiņiem pēc kārtas vajadzējis to sargāt.
Bijusi pēdējā nakts pirms bērēm. Ap zārku degušas sveces, sargs bijis savā vietā.
Pēkšņi sacēlies briesmīgs vējš, sveces nodzisušas, atskanējis kaut kāds dīvains troksnis. Sargs pābīlī nokritis pie zemes.
Kad pēc laika sargs atjēdzies, viss bija norimis, bijusi jau gaiša diena, tikai zārka vāks bijis nocelts, un barona tajā vairs neesot bijis.
Sargs nobijies devies ar ziņu pie jaunā kunga. Tas bijis pagalam apjucis. Kā gan ne? Sarīkotas tik greznas bēres. Turklāt nevienam taču nedrīkst teikt par notikušo. Katram būs skaidrs, ka te darīšana ar nelabo. Barons devis sulainim bargu naudu par klusēšanu, zārku aiztaisījuši un ar lielu godu apglabājuši tukšu. Tā sulainis ticis bagāts, bet laikam savu solījumu nav turējis, citādi mēs par to nezinātu.

Arī tā var pelnīties
Popes barons, īstais muižas īpašnieks, parasti uzturējies Vāczemē vai savās pārējās muižās: Ēdolē, Zlēkās, Puzē, Ugālē. Tā kā ar zemniekiem nekādas darba lietās viņam nav bijis jāsatiekas, tad, protams, pret zemniekiem viņš varējis iztērēties laipni un šķietami gādīgi. (Visus darījumus ar zemniekiem kārtoja muižas pārvaldnieks fon Renne, muižkungs un vagars). Ja zemnieks baronu uz ceļa pazemīgi pasveicinājis, barons izvilcis no kabatas rubli un iedevis sveicinātājam. Tāpēc zemnieki tajā laikā, kad barons viesojies savos Popes īpašumos, pacentušies viņam biežāk gadīties ceļā.

Rokas bučošana
Barons no rokas bučošanas parasti centies izvairīties, toties cienmāte to ļoti gaidījusi. Zemnieki nolēmuši cienmāti no šādas pazemības izrādīšanas atradināt. Parasti zemnieki aiz vaiga turējuši sazelētu tabaku un, roku bučojot, pacentušies un cienmātes rokas vai smalkā cimda atstāt zaļganu plankumu. Tā arī panākuši, ka cienmāte bučošanai roku vairs neesot stiepusi.
Sazināšanās
Vēl tagad saskatāma stiga, kas kādreiz bijusi izcirsta no muižas parka līdz Krojvalkiem, mežsagmājām. Tā kalpojusi ziņu pārraidīšanai no muižas uz mežsargmāju. Ja, piemēram, baronam iegribējies svaigu medījumu, tad viņš sūtījis kādu no saviem kalpotājiem parka pašā augstākajā vietā stigas galā vicināt lukturu. Ja mežsargs signālu redzējis, tad sapratis, ka jāiet uz muižu saņemt rīkojumu, kad un kāds medījums jāsagādā.

“Taps” vaļe
Popiņu izloksnē vārdiem nešķir vīriešu un sieviešu dzimtes. Lieto tikai vīriešu dzimtes galotnes.
Reiz muižas kalpotājs ved uz pienotavu no muižas vāti (lielu mucu) ar pienu. Pasprukusi vaļā tapa, un piens straumītē lijis laukā. Pakaļ braucis kāds zemnieks un saucis: “Ei, taps (tapa) vaļe, taps vaļe!” Piena vedējs ratu rīboņā slikti sadzirdējis un domājis, ka zemnieks saka: “Taps garām.” Negribējis pieļaut, ka zemnieks viņu apdzen, vedējs uzdevis tikai zirgam ar pātagu, nosaucis: “Netaps garām!” un aizvedis galā tukšu trauku.

Popes “mazgorķi”
Gan apkārtējo pagastu iedzīvotāji, gan paši popenieki “popiņus” apsaukā par “mazgorķiem” (mazgurķiem). Šīs iesaukas izcelšanos skaidro divējādi.
Popes kalna dienvidu pusē jau senos laikos padevušies gurķi, kurus atšķirībā no ķirbjiem (dižgorķiem) saukuši par “mazgorķiem”. Dažam tie padevušies tā, ka varējuši arī uz tirgu vest. Tad ļaudis teikuši, ka tirgū nopērkami Popes mazgurķi, kas popeniski skan “mazgorķi”. Tā šis nosaukums pielipis pašiem Popes iedzīvotājiem, un to reizēm lieto arī mazliet nievājošā nozīmē.
Popiņš savā izloksnē tirgū prasījis: “Cik ta makse mazgorķ?” Tas, protams, izklausījies tik komiski, ka šis nosaukums “pielipis” Popes iedzīvotājiem.

Popiņš Ventspils baznīcā
Kāds popiņš pirmoreiz nokļūst Ventspils baznīcā. Ieraudzījis altāra gleznu, viņš pārsteigumā iesaucies: “Vai, man šest (Popē raksturīgs izsauciens), kāds jums liels pests (pestītājs). Mums (Popes baznīcā) tāds mazs, māziš!”

Vislielākais apvainojums
Nezin no kādiem laikiem popiņiem vispazemojošākais lamuvārds bijis “sudbambels” (sūdbambāle). Vislielākais gandarījums bijis, kam izdevies otru tā nosaukt.
Reiz divi saimnieki, braucot no Ventspils, sacenšas, kurš ātrāk varēs pabraukt. Mirklī, kad straujākā zirga īpašnieks pabraucis savam kaimiņam garām, uzvarētais paspējis savu kaimiņu nosaukt par “sudbambel” un juties gluži kā šo sacensību uzvarētājs.

Pēc Popes pamatskolas vēstures skolotājas Anitas Krūmiņas materiāliem.